ENG
'All that exists is just and unjust and equally justified in both” , Nietzsche.
Clytemnestra was as a starting point for my research on the darkest, demonic
manifestation of a woman's nature. She can both- give life and take it away.
She is a violent beauty. Woman driven at her extremes, where beneath the
conventionally attractive facade something much more primal lives. Darkness
under the cover of beauty. Death of her child sets the stage for the retaliation
and extreme anxiety attached to sexuality- subtle, relentless and unforgiving.
My interest was to explore issues of trauma, loss and madness set against wild
backdrop of emotional and sexual excess. The area where the familiar and
known turns into the strange and uncanny, where the pious prayer becomes
a witches Sabbath.
My interest also was in questioning historically set traditional social constructions
of gender. Male characters largely represent the brutality of the world:
reason, authority and domination, while women are often embodiment of
sacrifice, suffering and abnegation. The patriarchal authority is what she
rebels. It is visceral, vicious battle of the sexes, where she has mark of something
supernatural, the Mother Earth and the Mother Night.
LV
Solo izrāde (CPPM)
“Viss, kas pastāv, ir taisnīgs un netaisnīgs un vienlīdz attaisnojams abos,” Nīče.
Klitēmnestra bija mans sākuma punkts pētījumā par sievietes dabas tumšāko, dēmonisko izpausmi. Viņa spēj gan dot dzīvību, gan to atņemt. Viņa ir vardarbīga skaistuma iemiesojums. Sieviete, kuru vada galējības, kur zem tradicionāli pievilcīgās fasādes slēpjas kaut kas daudz pirmatnējāks. Tumsa zem skaistuma segas. Viņas bērna nāve rada pamatu atriebībai un ārkārtējai trauksmei, kas saistīta ar seksualitāti – smalkai, nepielūdzamai un nežēlīgai.
Mani interesēja izpētīt traumas, zaudējumu un neprāta aspektus, kas norisinās uz emocionālās un seksuālās pārpilnības savvaļas fona. Tā ir zona, kur pazīstamais un ierastais pārtop par svešo un neizdibināmo, kur dievbijīgā lūgšana pārvēršas par raganu sabatu.
Mani interesēja arī vēsturiskās sociālās dzimumu konstrukcijas un to pārskatīšana. Vīriešu tēli lielā mērā pārstāv pasaules brutalitāti: saprātu, autoritāti un dominanci, kamēr sievietes bieži tiek attēlotas kā upurēšanās, ciešanu un atteikšanās iemiesojums. Patriarhālā autoritāte ir tā, pret ko viņa sacēlās. Tā ir instinktīva, nikna dzimumu cīņa, kur viņa nes sevī kaut ko pārdabisku – Zemes Mātes un Nakts Mātes zīmi.
